Ja kāds man pirms pusgada būtu teicis, ka es pavadīšu savu sestdienas nakti, skatoties uz ekrānu un kliedzot no prieka par to, ka man uz ekrāna parādījušies trīs vienādi simboli, es būtu smējies viņam sejā. Es taču esmu tāda veida cilvēks, kurš vienmēr ir uzskatījis, ka veiksme ir kaut kas tāds, kas piemīt tikai romānu varoņiem un tiem retajiem, kas dzimuši ar sudraba karoti mutē. Mana dzīve ir bijusi cīņa par katru eiro, katru iespēju, katru mazo uzvaru, kas man bija jāizcīna ar sviedriem un asarām. Bet šī stāsta sākums meklējams nevis kādā dramiskā brīdī, bet gan vienkāršā, ikdienišķā aizspriedumā pret veļas mazgāšanu. Jā, jūs dzirdējāt pareizi – veļa. Manā mājā ir vecs, švīkstošs veļas mazgājamais aparāts, kas trokšņo kā lidmašīna, un katru reizi, kad to ieslēdzu, es nevaru ne gulēt, ne lasīt, ne normāli domāt. Tāpēc es parasti mazgāju veļu naktī, kad troksnis mani tik ļoti netraucē, bet šoreiz es aizmirsu ieslēgt to pirms gulētiešanas un pamodos trijos naktī ar sajūtu, ka man to obligāti jāizdara, jo rīt man nav tīras kreklu, un darbā ir svarīga sapulce ar klientiem.
Tā nu es stāvu trijos naktī savā virtuves stūrī, skatos, kā apaļais logs šūpojas šurpu turpu, un manā galvā skan tas monotons dūkoņa. Es nevaru aizmigt, jo troksnis ir pārāk skaļš, un es nevaru darīt neko citu, jo visi normālie cilvēki guļ. Paņemu telefonu, sāku skrollēt ziņas, bet tur tikai politika un satiksmes negadījumi. Tad man ienāk prātā tāda kā dumpīga doma – ko darīt, ja es šo laiku izmantotu ko tādu, par ko es nekad neesmu domājis nopietni? Atceros, ka mans kaimiņš no augšstāva, kurš vienmēr staigā ar smaidu sejā un kuram, šķiet, nekad nav problēmu, reiz pieminēja kādu vietni. Es toreiz nedomāju par to, bet šajā bezmiega stāvoklī es ierakstu meklētājā pirmo, kas nāk prātā, un tā es atklāju vavada casino latvia.
Atvēru lapu, un pirmā sajūta bija kā ieejot svešā, bet draudzīgā telpā. Nebija nekādu uzbāzīgu uznirstošo logu, nebija kliedzošu baneru, kas tev stāsta, ka tūlīt kļūsi bagāts. Viss bija izkārtots tā, it kā kāds būtu rūpīgi pārdomājis katru sīkumu, lai tev būtu ērti. Es ilgi skatījos uz šo ekrānu, dzēru savu trešo kafiju, kas jau bija atdzisusi, un domāju – ko es zaudēju? Manā makā ir pieci eiro, kas ir paredzēti rītdienas pusdienām, bet es tomēr nolemju, ka šonakt es riskēšu ar šo niecīgo summu. Es iedomājos, ka šie pieci eiro ir kā biļete uz kādu šovu, kurā es neesmu nekad bijis.
Sāku ar pašu vienkāršāko spēli – spilgtu un krāsainu, kurā bija augļi, zvaigznes un septītnieki. Tas likās tik bērnišķīgi, ka es gandrīz pasmējos pats par sevi, bet kaut kas manī teica – vienkārši mēģini. Un tad notika brīnums. Pēc pieciem griezieniem, kad mans atlikums jau bija sarucis līdz diviem eiro, ekrāns pēkšņi sāka mirgot tādā zelta krāsā, ka man bija jāpiešķīr acis. Es domāju, ka tas ir kaut kāds tehnisks traucējums, bet pēc sekundes es redzēju, ka mans atlikums ir uzaudzis līdz piecdesmit eiro. Piecdesmit! Es, stāvot virtuves stūrī ar aukstu kafiju rokā un veļasmašīnas troksni fonā, biju uzvarējis vairāk, nekā es nopelnu par divām darba stundām. Sirds man sāka sisties tik ātri, ka es piesēdos uz grīdas, jo man likās, ka kājas mani netur.
Bet interesantākais sākās pēc tam. Es neizņēmu naudu. Es atstāju to tur, jo man nebija ne jausmas, ko ar to darīt, un turpināju spēlēt. Šoreiz es izvēlējos ko sarežģītāku – spēli ar seno ēģiptiešu tēmu, kur katrs simbols bija kā no vēstures mācību grāmatas. Es iegāju šajā pasaulē tā, it kā lasītu aizraujošu piedzīvojumu romānu. Katrs grieziens bija kā lapa, ko apgriežat, nezinot, kas notiks tālāk. Un es pamanīju, ka mans prāts, kas parasti naktīs ir pilns ar bezjēdzīgām domām un bažām, tagad ir koncentrējies tikai uz šo vienu lietu. Nav nekādu domu par rēķiniem, par to, ka man jāzvana mātei, par to, ka es kavējos ar projektiem. Ir tikai es, ekrāns un šī klikšķa skaņa, kas nomāca pat veļasmašīnas dūkoņu.
Pagāja apmēram stunda, kad es pamanīju, ka esmu iekrājis jau simt piecdesmit eiro. Tā bija summa, par kuru es varēju nopirkt jaunu apavu pāri, ko skatījos veikalā jau mēnesi, vai aizvest savu draudzeni uz jauku vakariņu restorānā. Bet es joprojām negribēju beigt. Nevis tāpēc, ka es gribēju vēl vairāk, bet tāpēc, ka šis process man sagādāja tādu mieru, kādu es nebiju jutis kopš bērnības, kad es mēdzu stundām ilgi vākt puzles, neievērojot laiku. Es sapratu, ka šis ir mans veids, kā izslēgt smadzenes no ikdienas stresiem un atļauties vienkārši būt.
Kad beidzot veļasmašīna pabeidza savu ciklu un atskanēja signalizācija, es paskatījos pulkstenī – jau rītausma. Aiz loga sāka palikt gaišs, un Rīgas pelēkās debesis pārvērtās rozā un oranžā krāsā. Es aizvēru telefonu, piecēlos un izkāru veļu, un katru reizi, kad pieliku kādu T-kreklu pie auklas, es sajutu, ka man uz sejas ir smaids. Nevis tāds piespiests, bet īsts, no sirds. Es zināju, ka šī diena būs savādāka.
Un tā arī bija. Kad es ierados darbā, kolēģi pamanīja, ka es esmu mierīgāks un enerģiskāks. Mēs runājām par projektu, un es iedomājos par to, kā es vakarā ar nelielu naudas summu spēju radīt sev brīnumu. Protams, es nevienam nestāstīju par to, kur tieši tas notika, bet manā prātā vārījās doma, ka dzīve ir pārāk īsa, lai to uztvertu tikai nopietni.
Pēc darba es atkal atvēru telefonu, un šoreiz es nebiju viens – man piezvanīja mans vecākais dēls, kurš studē Rīgas Tehniskajā universitātē, un es viņam pastāstīju par savu pieredzi. Viņš, protams, sākumā bija skeptisks, jo jaunieši mēdz būt piesardzīgāki, bet, kad es viņam paskaidroju, ka šīs ir nevis par naudu, bet par sajūtu, viņš sāka mani saprast. Mēs runājām apmēram stundu, un es sapratu, ka vēlos dalīties ar šo pieredzi, nevis slēpt to kā kaunu.
Vēlāk vakarā, kad atkal sēdēju pie sava galda ar tēju, es atvēru vavada casino latvia un šoreiz mērķtiecīgi izvēlējos spēli ar zemūdens tēmu – tur bija koraļļi, zivis un noslēpumaini dārgumi. Es spēlēju lēnām, ar pauzēm, klausoties klusā mūzikā, kas skanēja fonā. Es vairs nejutu to stresu, ko jutu pirmajā reizē, kad baidījos zaudēt. Tagad es jutu tikai interesi un baudu. Mana bilance svārstījās, bet es zināju, ka katrs grieziens man dod kaut ko vairāk par naudu – tas man dod laiku, kad es esmu tikai es.
Nākamajā dienā es izņēmu daļu no sava laimesta un nopirku tos apavus, par kuriem sapņoju. Kad es tos pirmo reizi uzvilku un izgāju ārā, man likās, ka zeme zem kājām ir mīkstāka. Un tas nav tikai apavu dēļ – tas ir tāpēc, ka es sajutu, ka esmu spējīgs radīt savu labklājību pat no šķietami nejaušiem mirkļiem. Es nejūtos kā azartspēlētājs, es jūtos kā cilvēks, kurš ir atradis savu avārijas izeju no ikdienas drūmuma.
Šobrīd es sev esmu uzlicis noteikumu – katru mēnesi es atvēlu nelielu summu, ko es varu iztērēt šim hobijam, un nekad nepārsniedzu šo robežu. Un es zinu, ka, ja kādu dienu man atkal būs tāda bezmiega nakts, es vairs nebaidīšos no tās, jo man būs ko darīt. Veļasmašīna joprojām trokšņo, un es joprojām nemīlu veļas mazgāšanu, bet tagad šis troksnis man ir kā signāls – atnācis laiks atkal iegriezties savā pasaulē, kurā neviens cits nevar ienākt, un kurā katrs klikšķis var būt sākums kaut kam jaunam. Mana dzīve nav mainījusies radikāli, bet tā ir kļuvusi gaišāka, un es zinu, ka tas ir mans personīgais nopelns – atļauties prieku pat tad, kad apkārt ir tikai pelēkums un veļas mašīnas dūkoņa.
